5 stāsti par vietām, kas pazuda5

Maniem vecvecākiem bija liela saimniecība, kad es augu, un visi mazbērni palīdzēja tur strādāt vasarā, kad mēs vairs negājām skolā. Ikreiz, kad ieraudzījām trusi, mums vajadzēja to piebeigt ar kapli vai paķert bisi. Man bija apmēram 12 gadi, kad es ieraudzīju mazu trusi pupiņās, un es negribēju, lai mans vectēvs to redzētu, tāpēc mēģināju to padzīt. Sekoju tam līdz krūmiem, un kaut kādu iemeslu dēļ es tikai turpināju tam sekot, jo parasti es tos diezgan ātri pazaudēju no redzesloka, tiklīdz tie nokļūst krūmos.

Turpināju tam sekot, līdz es atklāju, ka nepārprotami atrodos veca šķūņa drupās. Tas nebija nekas neparasts vietā, kur es biju, tāpēc es iegāju. Tās dīvainā kārtā bija ļoti saglabājušās ar antīkiem instrumentiem lieliskā formā un svaigu sienu. Es uztraucos, ka esmu iekļuvis mūsu kaimiņu īpašumā, tāpēc es gāju prom. Es jautāju savam vectēvam par to, un viņš teica, ka mūsu īpašums ir pārāk tālu no vietas, kuru es aprakstīju, un es nevarētu pamest īpašumu tajā īsajā laikā, kad biju prom, tāpēc viņš man sekoja, bet mēs to nevarējām atrast.

Es pārbaudīju katru vasaru, kad tur strādāju, un nekad to vairs neatradu. Nav nekas biedējošs, bet tas vienmēr mani tracināja, kur tas stulbais šķūnis pazuda?

Kad man un brālim bija attiecīgi 10 un 12 gadi, mūsu ģimene devās pārgājienā caur kapsētu uz mežu netālu no mūsu mājas. (Mēs ar brāļi katru dienu pētījām šos mežus. Agrāk tajos bijām pat apmetušies. Mēs to zinājām kā piecus pirkstus.)

Jebkurā gadījumā, kad ģimene sasniedz mūsu ierasto vietu pie strauta, kad mēs ar brāli pateicam, ka drīz būsim atpakaļ, jo vēlējāmies pastaigāties gar strautu. Tā arī izdarījām.

Mēs nonācām pie ļoti liela kalna, ko vēl nekad nebijām redzējuši. Tas bija piemētāts ar to, kas izskatījās pēc kāda mantām. It kā kāds apgrieza māju un izkratīja tās saturu. Uz kokiem bija ļoti daudz apgleznotu X, kas liecināja, ka kāds plāno tos kādā brīdī nocirst.

Mēs pastaigājāmies apkārt, kad domājām, ka dzirdējām, kā mamma uz mums kliedz. Tāpēc mēs apgriezāmies un devāmies no kalna lejup, apmēram 6 m uz vietu, kur bija mūsu vecāki. Visa pastaiga bija varbūt 45 minūtes gara... tā mums šķita.

Tiklīdz mūsu mamma mūs ieraudzīja, mēs saņēmām sava mūža lielāko bliezienu. Mēs faktiski bijām prom gandrīz četras stundas. Viņa nekad neredzēja mūs ejam nevienā kalnā un atcerējās, ka redzēja mūs līkumojam pa šauro taku pie strauta, nevis kāpjam kalnā, kas bija dažu metru attālumā. Viņa un viņas vīrs un mūsu citi brāļi vairāk nekā četras stundas meklēja mūs pa mežu, saucot mūs, un nevarēja neko atrast.

Mēs aizstāvējām sevi un pat mēģinājām parādīt viņai kalnu. Viņa noteikti ar mums jokoja. Mēs gājām tur, kur bijām nogriezušies iepriekš un tā vairs tur nebija. Mēs GADIEM pētījām mežu, apņēmības pilni atrast šo sasodīto kalnu. Mēs nobraucām daudzus jūdzes pa meža ceļiem.

Kļūstot vecākiem, mēs to nokartējām to vietu. Līdz šai dienai tas kalns neeksistē. Mēs to nekad vairs neatradām. Nekad neatradu dīvainās mēbeles, rotaļlietas, drēbes un citus sadzīves priekšmetus, kas bija izkaisīti pa kalnu. Un nekad neesmu satikusi nevienu, kam būtu nojausma par kalnu. Mēs, iespējams, toreiz vienkārši klaiņojām tālāk, nekā gribējām, bet man vienmēr šķita dīvaini, ka mēs nekad vairs neatradām kalnu.

Tātad, kad es biju jaunāks, es biju šausmīgs bērns. Lai tiktu galā ar to, ka esmu vienkārši nevadāms, kā arī esmu divu narcisu bērns, tika pieņemts lēmums, ka es strādāšu milzīgā rančo dziļi Arizonas štatā (jāpiebilst, ka šajā laikā es biju diezgan sekmīgs jātnieks , tāpēc lopkopība nebija īsti ārpus tā, ko es varētu darīt)...

Ganot lopus nebija nekas neparasts, kad nekurienes vidū varēja uzdurties mājām, nometnēm un pat veselām pilsētām. Tās visas bija filmai līdzīgas situācijas, bet vienu es NEKAD neaizmirsīšu.

Šoreiz mēs bijām ganījuši lopus trīs vai vairāk nedēļas, kad mēs uzdūrāmies pilsētai kanjona vidū. Tā bija ideāls, turklāt tur bija ēstuve. Tāda veca, pilnībā hromēta austrumu krasta ēdnīca. Kādu laiku mēs nebijām ēduši neko īsti saturīgu, un galvenais kovbojs man dzimšanas dienā bija apsolījis piena kokteili. Es biju satriekts, ja ne mazliet izbrīnīts, bet, godīgi sakot, pēc tam, kad pavadī pietiekami daudz laika ASV tuksnesī, nekas vairs nepārsteidz.

Tāpēc mēs atstājam dažus no saviem biedriem, lai tie pieskatītu liellopus, kuri atpūšas ēnā. Tikuši pāri akmeņainai nogāzei, mēs dodamies pārgājienā uz kanjonu, lai dotos uz ēdnīcu. Tajā brīdī, kad mēs speram kāju ēstuvē, galvenais kovbojs, kurš ir mūsu visu vadītājs, satver manu roku. Šī vieta ir pārpildīta, un visi valkā dīvainas drēbes, kā, piemēram, 40. vai 50. gadu lietas?

Kovbojs ir patiešām skarbs puisis, kurš savā mūžā lopkopībā noteikti bija redzējis kaut ko dīvainu. Viņš satver manu roku (jo es tikai koncentrējos uz piena kokteili un grasos to paņemt), kad es saprotu, ka visi tikai skatās uz mums, un gaisā ir ļoti dīvaina sajūta. Mēs bijām pieraduši, ka uz mums visu laiku skatās, jo esam smirdīgi un netīri, taču šiem cilvēkiem bija gandrīz bailes un/vai šoks.

Viņš un abi pārējie kopā ar mums lēnām atkāpās no ēdnīcas, velkot mani sev līdzi, un mēs nekavējoties dodamies atpakaļ uz mūsu vietu un ne vārda nesakot aizejam. Es biju tik apmulsus, ka vienkārši gāju līdzi.

Līdz pat šai dienai man nav ne jausmas, kas tas bija, vai mēs izgājām cauri laika deformācijai, vai kā, bet kovbojs vēlāk tajā vakarā, kad bijām prom no visiem, man teica, ka viņam šķita, ka esam atgriezušies laikā. Patiešām atgriezušies laikā un šī vieta bija iestrēgusi kaut kādā cilpā, un, ja mēs paliktu, mēs arī iestrēgtu. Viņš nekad īsti daudz nerunāja, ne arī viņu varēja izjokot; tāpēc tas, ka viņš šādi reaģēja, mani ļoti satricināja.

Man nav ne jausmas, vai tas, ko viņš man teica, bija patiesība (viņi bija diezgan rupji puiši, kuri noteikti ķircināja un izjokoja), taču es nekad neaizmirsīšu visu to cilvēku izskatu šajā nevainojamajā ēstuvē.